Attiecību līkloči

 
Vai uzsākot attiecības domājat par to, kurš būtu nopietnāks un stabilāks partneris? Vai vadaties pēc sajūtām tikai?
Gadījumā kad intuīcija saka priekšā, ka sajūtas var izplēnēt un kopā būšana būtu riskanta, jo cilvēks impulsīvs un visādi citādi brīvāks savās izpausmēs, vai mestu mieru? Izvēlētos kādu ne tik "norauj jumtu" variantu, bet kur dvēsele saka, ka būs mazāk problēmu, mierīgāka dzīve, nekādu drāmu un histēriju par niekiem? Sirds vs prāts gandrīz. :D
10.06.2018 16:44 | saite
 
Mani jau uzrunātu vairāk stabilais variants nekā "wild card" :-D. Bet, acīmredzot, Tevi nē. Tad jau viss skaidrs, kaut kas no tās mazākās stabilitātes piesaista. Pati zemapziņā varbūt neesi tajā dzīves punktā, kur stabilitāte un "ligzdas veidošana" nav top prioritāte. Tāpēc labāk seko sirdij un dzīvo one day at a time.
Tas, ka ir lielāki riski ar otru nebūt nav slikta lieta. Manuprāt teiciens "Ir lietas, ko Tu iesāc, kaut arī zini, ka tās var reiz beigties" ir iederīgs šajā situācijā un daudzās citās.
Nevajag laikam skriet pa priekšu. Varbūt tas stabilais puisis drāmu nesāks, bet to darīsi pati, jo gribēsi vēl kaut ko neparedzamu un "jumtu raujošu".
Un būsim reāli, Jūs sievietes dzīvojat priekš drāmas. :-D:-P
11.06.2018 10:21 | saite
 
Nē nē, nekādu baigo drāmu man negribas. :D
Teiktu, ka tieši stabilitāte piesaista. Otrajā vienkārši emocijās ir kaut kāds neaprakstāms punktiņš, kas liek zemei griezties. :D Zin kā, palaižot visus garām, negribas attapties, ka tā bija kļūda un bija labi tajā momentā, kad likās, ka vajag nu vēl kaut ko vairāk. Negribas, ka atkal notiek sāpināšana.
11.06.2018 15:51 | saite
 
Nu jāsaprot, cik pirmais nopietni to visu domā. Izklausās, ka tas vairāk aizrauj, bet negribas uzkāpt uz tā paša grābekļa ar kaut kādu badboy tipu. :D Nu var sanākt aplauzties. Ja uztvertu kā tikai laika pavadīšanu, ne ģimenes dibināšanu, tad jau maz ko iespringt. Bet laikam jau tāpēc tiek izskatīta tomēr vēl kāda kandidatūra, ja būtu feelings, ka viss saies.
11.06.2018 16:22 | saite
 
 
Ja šobrīd Tu esi izvēles priekšā starp diviem, tad pofig, kuru. Tāpat neviens nav īstais. Ja būtu īstais, nekādi jautājumi nerastos un nebūtu pa dubultā randiņiem jāskrien.
11.06.2018 16:54 | saite
 
Jā saprotu, ka iespējams neviens nav pašlaik līdz galam, bet, no viena iniciatīvas nav (tikai vārdiski), kad beidzot sakrīt laiks tikšanās, tad viss labi. Vienīgi laikam traucē tiešām tas rūgtums, ka sākumā bija uzmeties, vilšanās un tad visas tauriņu sajūtas tagad lika aplūkot no malas. Lai gan pats jau grib turpināt. Ja nebūtu nekā sāpinoša sākumā, tad jau nebūtu piekritusi vienkārši pavadīt laiku ar kādu citu. Izveidojās distance tā kā. Nekāda tutorial jau nav, vai nu sanāk vai nu jālec dīķī.
11.06.2018 18:17 | saite
 
Tāpat arī nedomāju, ka kādreiz satikties ar kādu cilvēku ir kas nosodāms. Nav jau pat sākusies aktīvais randiņposms, bet drīzāk taustīšanās, vai vispār saista tas cilvēks, kāds viņš ir. Nav tā, ka visu laiku tiekos vai nu ar vienu un nakamā dienā ar otru. Galīgi nē.
11.06.2018 18:22 | saite
 
Es arī esmu bijusi šajā pozīcijā, izvēlējos drošo variantu un esmu laimīga par savu izvēli, tiesa, drošais variants man tiešām simpatizēja un man ir jūtas, kas tikai palielinās. Pirms tam pāris gadus pavadīju kā amerikāņu kalniņos - te ļoti labi, te ļoti slikti (nedrošais variants)- un tagad, kad pagājis laiks, sapratu, ka ir tiešām daudz, daudz labāk, kad nav šādu pārlēcienu, kaut arī pašā, pašā sākumā bija lielas šaubas par izvēli. Tagad man šaubu nav. Negribētu atkal nestabilas attiecības, tas ir mazohisms pret sevi, kur nu vēl tādās radīt pēcnācējus! Domāju, ka agrāk vai vēlāk tāpat tas beigsies ja ne ar šķiršanos, tad ar krāpšanām, kāpēc tur vēl iesaistīt bērnus? :o
Nepiekrītu arī, ka, sastopoties izvēlei, neviens nav īstais. Arī ejot uz randiņiem, piemēram, Tinderī, tu skaties un izvēlies no vairākiem, satiecies ar vairākiem. Reti kad var tā trāpīt ar pirmo satikto. Turklāt - kas gan ir īstais? Īstais ir tas, ko mēs izvēlāmies par īsto. Viss ir mūsu rokās, mūsu rokās ir ciest vai mūsu rokās ir būt harmonijā ar sevi un partneriem un abos variantos tas būs tas, kas dotajā brīdī tev ir īstais. Neesmu dievticīga vai māņticīga un neticu tam, ka kaut kur ir vīrietis, kas piedzimis konkrēti man.
Protams, nav jāizvēlas kādu, pret kuru nav jūtas, ja nav jūtas, meklē trešo.
11.06.2018 22:03 | saite
 
Nekad jau nevar zināt kā būtu ja būtu. Laikam jau atkal un atkal izvēlētos to ko vēlas sirds. Skatoties atpakaļ, nekad nav nožēlots, ka izvēlēts sirds variants... Kaut ne vienmēr tas beidzies laimīgi, nožēla nulle. Labāk dzīvot ar sajustām ''tām'' sajūtām nekā nodzīvot gadus un saprast, ka blakus ir cilvēks tikai vietas aizpildīšanai.
11.06.2018 22:29 | saite
 
Jauki palasīt citu izvērstākas pieredzes. :) Tas kaut kā mēģina sakārtot pašai savu galvu. :D
Vismaz nejūtos kā vienīgā, kurai tiešām domājot, ka nekad nekas tāds nevar atgadīties, tā notiek. :D
12.06.2018 13:27 | saite
 
+ Dārta.
Es arī esmu par drošo variantu. Priekš kam sev sarežģīt dzīvi? Ir tik labi būt ar vīrieti, kurš ir tavs stiprais plecs, kuram tu vari uzticēties un kurš tavā labā darīs visu. Es izvēlējos drošo variantu un ne dienu nenožēloju :-)
12.06.2018 13:58 | saite
 
Ja jūtu nav arī pēc randiņu perioda, ir ļoti maza varbūtība, ka tādas uzradīsies vēlāk.
Nedrošo variantu neizvēlētos, jo dzīves pieredze rāda, ka tie kas pa laikam mistiski "nozūd", ir brunču mednieki. Protams, ka viņi neatzīsies savās gaitās- vienmēr būs kāds attaisnojums.Randiņu periodam ir vienalga- kurš pašai vairāk patīk, tas būs labs.
Ilgstošām attiecībām labs kritērijs ir padomāt, kā tu justos visās situācijās, ja jums būtu bērns.
12.06.2018 14:12 | saite
 
Ja skatās no bērna aspekta. Nu jā, par drošo variantu tad šaubu nav (nu vismaz pagaidām, cik esmu iepazinusi, zinu par viņu, uzskatiem). Tas izskatās vairāk tāds ilgi kopā variants. Jumta rāvējs :D gan, tāda sajūta, ka pēc vairākiem gadiem, piemēram, kad jau būtu bērns, pateiktu, ka viss apnicis, šis atkal nav tas, ko grib un meklē, ka nav vairs ko lāpīt un jādala manta un bērni. Nu tāds priekšstats rodas un tas baigi žēl, jo laikam jau gribētos, ka visas kvalitātes tomēr atbilstu manām vēlmēm, bet riskēt ar ko tik būtisku es nezinu vai esmu gatava. Protams, laika gaitā var izrādīties citādi, var pierādīt sevi, bet tie ir atkal gadi no dzīves, bet likt sev vairs ''nepatikt'' arī nesanāk. Nav jau arī nekur jāskrien, tik domāju par to, kā dzīves iegrozās. Vai maz ir iespējams kaut cik objektīvi (tad pēc kādiem punktiem?) izvērtēt, kas sagaidāms?
12.06.2018 16:25 | saite
 
Esmu reiz izvēlējusies nedrošo variantu, kur acis bija aizmiglotas. Rūgti nožēloju, ka nepadomāju plašāk uz to brīdi.
12.06.2018 19:53 | saite
 
Vai maz ir iespējams kaut cik objektīvi (tad pēc kādiem punktiem?) izvērtēt, kas sagaidāms?

Nu pēc tā, ko tieši sagaidi no šīm attiecībām.
Viens pievērš pa daudz uzmanības un otrs pievērš, bet pazūd? :D Ja viņam tik ļoti tevi vajadzētu, kāpēc tad pazust? Nu ja vien tur nav kāds baigais iemesls, bet tad jau pateiktu gan jau. Tā vienkārši nozust gan dīvaini, ja grib atstāt uz tevi labu iespaidu un grib būt kopā.
12.06.2018 21:29 | saite
 
Ja vispār patikšanas nav, tad nebūtu forši vazāt aiz deguna. Nu ja tikai ir kaut kādi parametri, kuri būtu labi kā dzīvesbiedram, bet kura izskats, domas u. c. nesaista. Centies varbūt tad mazāk iespringt un pavērot kāds kurš ir.
12.06.2018 21:34 | saite
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
vairāk

Aptauja

 
Vai Tu lasi žurnālus Lilit vai Лилит?
  • Jā, regulāri
  • Jā, šad tad