Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 | saite
 
Speciālista palīdzību esi apsvērusi? Tev ir pamatīga atkarība...
14.08.2017 00:21 | saite
 
Atgūties domāju var, bet tas, ko lasu, tu pati to negribi. Palīdzēja - nekāda kontakta, pilnīgi un absolūti nekāda! Arī pēc pus gada radās vēlme rakstīt, vienreiz (vīna vakarā) to arī izdarīju, bet vēl vairāk sapratu, ka viss cauri, cirku man nevajag, bet normālas attiecības. Ja būtu bijušas sarunas, iespējams sirds ko vēl lieki cerētu un iespējams tāda veida stāvokļi, kā tev, būtu klāt. Un, ja viņš zina, kā tu jūties, tad ir nelietīgi izmantot tevi seksam un sirds kratīšanai, pareizāk būtu viņam pateikt, lai neraksta un dzīvojat katrs savu, nosķirtu dzīvi, jo padomā labi, kam tev tādam mokas, zvārošanos, nedzīvošanu viņa dēļ? Ja tas velkas tik ilgi un grūti, pati neredzi ceļu, der aprunāties ar speciālistu, kas mēģinās izvest tevi ārā jaunā gaismā, jo veselīgi tas absolūti neizklausās.
14.08.2017 00:26 | saite
 
Kāpēc jums nevar būt attiecību? Ja jau tik ilgi viss turpinās, un tas nav tikai sekss, tad jau ir skaidrs, ka abiem joprojām ir interese vienam par otru..
14.08.2017 00:28 | saite
 
 
Jāsāk jau ar to - kāpēc nebūs attiecības? Abi, cik noprotu esat brīvi cilvēki. Viens otru neatgrūžat, kā tas ir dažās situācijās, kad sieviete cieš un klusi mīl, bet vīrietis jau sen kā darījis zināmu, ka nekad un nekas vairāk par tikšanos reizi gadā, nebūs. Redzams, ka uz doto brīdi, abi esat tādā attiecību stadijā, kad viens otru periodiski uzmeklējat? Kas ir tas iemesls, kādēļ nevarat būt kopā?Negribat attiecības? Bet, ja tā, tad atkal rodas jautājums - kāpēc? Mans uzskats ir tāds, ka, lai arī cik grūti un varbūt pat neiespējami ir pārtraukt šādas attiecības, labāk tās izbeigt, jo tikties, tikties, bet apzināties, ka šīs tikšanās reizes nenovedīs ne pie kāda risinājuma un beigu beigās nepārtaps par stabilām attiecībām, būtu vēl milzīgāks pāridarījums pašai sev.
14.08.2017 00:32 | saite
 
Ā, nē, sameloju,es uzrakstīju vēl nesen tam cilvēkam, bet pārliecinājos, ka palicis tikai ''pretīgāks''. :D Un viss, atnāca apskaidrība, ka pasaulē vēl ir citi. Kā viņam garlaicīgi (nav ko darīt, gribas izrunāties, gribas seksu), tā viņš tev uzsvilpj? Un tu visu laiku gaidi?
14.08.2017 00:33 | saite
 
apzināties, ka šīs tikšanās reizes nenovedīs ne pie kāda risinājuma un beigu beigās nepārtaps par stabilām attiecībām, būtu vēl milzīgāks pāridarījums pašai sev.

Visai precīzs manas situācijas apraksts.
..
Un tu visu laiku gaidi?

Domāju, ka nevajadzētu pārāk daudz pirkstu, lai uzskaitītu dienas, kurās neesmu gaidījusi.
..
Attiecību mums nebūs. Sākumā tā izlēmu es, pēc tam viņš, turklāt ļoti skaidri. Tam ir nopietni iemesli, kurus vismaz pagaidām negribētos šeit iztirzāt.
14.08.2017 00:37 | saite
 
Es teiktu - sevis pašas labā, atrodi labu speciālistu, varbūt ar pirmo saikne nebūs, meklē tālāk, bet dari kaut ko, tas ir ilgs laiks nomests zemē, faktiski nekā dēļ!
Varu arī privāti salamāt un sadot riktīgi, mazums palīdz, bet neļauj tam visam noēst tevi vēl vairāk, tālāk un vēl gadu garumā!
14.08.2017 00:42 | saite
 
Vai esat ļoti līdzīgi pēc rakstura?
14.08.2017 01:29 | saite
 
Es tiešām rekomendētu apmeklēt psihoterapeitu - tev principā ir atkarīgas attiecības, bet tam nav nekāda sakara ar to, cik viņš būtu lielisks vai kā citādi tavā dzīvē neaizstājams un neaizvietojams. Tas ir kaut kas, kas slēpjas tavā pagātnē, kaut kāda nepilnvērtības vai pamestības sajūta, ko esi piedzīvojusi bērnībā un kas tagad manifestējas absolūti destruktīvās attiecībās. Ja tu nespēj novilkt robežu, izdzēst viņu no soctīkliem, nobloķēt numuru un ar viņu vairs netikties - tā ir tādā pati atkarība kā no alkohola vai smēķēšanas. Tu baidies izrauties no šī destruktīvā loka, jo par spīti visām asarām, tas tev liek izjust zināmu mazohistisku baudu un tu pārāk baidies no tā, kas tevi sagaida ārpus šīm attiecībām. Terapija tev var palīdzēt atrast ceļu, ar nosacījumu, ka tu to pati vēlies. Tavas ciešanas ir tava izvēle - tur nav nekā liktenīga, pārdabiska vai zvaigznēs ierakstīta. Katrs 'nevaru', ko tu saki sev un mums, ir tava izvēle. Labā ziņa ir tā, ka, lai arī tava izvēle bijusi muļķīga, tev joprojām ir iespēja izvēlēties ko citu.
14.08.2017 06:32 | saite
 
Tev iesaku vērsties pie speciālista pēc palīdzības.. šaubos, ka uzmundrinoss komentārs daudz mainīs pēc vairāku gadu mocīšanās..
Ja būtu Tavs brālis, droši vien panāktu to, ka Romeo liek Tevi mierā :-/
14.08.2017 07:29 | saite
 
No šādām attiecībām vajag un VAR tikt vaļā. Man tas prasīja divus gadus un pilnīgu izolēšanos no vīrieša. Šodien jau esmu lepna par sevi, jo viegli nebija, bet ticu, ka arī Tu vari! Izturību!
14.08.2017 08:05 | saite
 
Vēl otrs jautājums: vai sākumā, kad pirmoreiz tikāties, nebija tā, ka
mīlu tā, ka acīs cērtas
?
Kopumā - domāju, ka neesi tāda vienīgā. Pat šķiet, ka man līdzīgi - divatā esam kā nedalāms veselums, bet ilgstošās attiecībās diez vai jebkad būsim. Vari atrakstīt privāti, ja gribi.
14.08.2017 09:37 | saite
 
Domāju, ka nevajadzētu pārāk daudz pirkstu, lai uzskaitītu dienas, kurās neesmu gaidījusi.
..
Attiecību mums nebūs.

Tad kas būs ja nekas nebūs???Ir nav ir nav, te varbūt ir te varbūrt nav - no tā kaut ko var saprast? Tā informācija aizmirstās un izdzēsusies vai tikai turēta lai grūtāk? Atvainojos:-), vīriešiem vieglāk, nezinu vai visiem, skanēja, ka tas abpusējs lēmums, ka -"nekas nebūs un nevar būt vairs", kā šķiet kas mistiski var vel iznākt neno kā kas jau uz vietas izbeigts, un vel kā atgriezeniski nezkapēc sakrist, ja abpusējs - "beidzam un viens otram dzīvi nekavējam"? Ja vel kāds izķīris pret pašu gribu, kaut ko nešķiramu vel saprastu, bet ja tas pašu abpusējs... viss atkal vaļā otrs dod otram devis ceļu dzīvei.
14.08.2017 10:14 | saite
 
Un tie ārkārtīgi nopietnie iemesli, kas ir šķērslis nopietni jums abiem veidot attiecības, tie nekādā gadījumā nav risināmi un atrisināmi?
.
Jeb tie vnk ir tāda atruna, lai būtu uz ko novelt atbildību par savu neizdevušos dzīvi, jo ne Tev, ne viņam lietas labā negribas kustināt ne pirkstiņa.
14.08.2017 11:33 | saite
 
Psihoterapijas kursu izgāju tajā pirmajāpusgadā - tikšanās bija veldzējošas, taču bēdu sloga smagnējību neizklīdināja. Pirms gada atkal vērsos pie psihoterapeita, šoreiz speciāliste teju kļuva par draudzeni, atradām lielisku kontaktu, papildinājām viena otru, sarunājāmies arī ārpus kabineta. Jo...
Ar prātu taču es visu saprotu. Zinu, ka pakļauju sevi sevišķi nežēlīgiem mazohisma seansiem, tērēju laiku, stipri samazinu savu produktivitāti darbā un attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Es neteiktu, ka mani stipri satrauktu iespēja mūžu nodzīvot bez vīrieša. Vienatne mani negrauj, mani grauj tieši konkrētā cilvēka klātbūtnes trūkums. Esmu arī aizvadījusi garas stundas, prātojot par to, ka reālas kopdzīves gadījumā no maisa drīz vien izlīstu vecie īleni - sadzīviskās domstarpības utt. Ka tajā tūkstošreiz izsapņotajā mirklī, kad viņš stāvētu uz sliekšņa un teiktu: "Es tevi vēlos katru dienu, nevis vien epizodiski", nekāda paradīze zemes virsū neiestātos. Bet visas šīs prātīgās domas ir kaķim zem astes, kad piezogas tukšuma sajūta un izmisums.
14.08.2017 11:39 | saite
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
vairāk

Aptauja

 
Vai Tu lasi žurnālus Lilit vai Лилит?
  • Jā, regulāri
  • Jā, šad tad