Sev pa pēdām

02.04.2018, Heida

Manas acis... es vēl nebiju tās atvērusi, bet zināju, ka spoža gaisma spīd man sejā. Es saviebu seju un griezos uz sāniem meklējot sejai ēnu. Es laikam biju atstājusi tumšos aizkarus vaļā... Mans vaigs bija pirmais, kas sajuta raupju virsmu. Pēc tam arī mana plauksta iegrima tajā. Es nesapratu, kas notiek, bet acis vēl nevarēju atvērt. Tā gaisma! Tik spoža un pat dedzinoša. Es pieliku plaukstu pie sejas, lai aizēnotu acis un spētu tās atvērt. Es jutos ļoti jocīgi savā gultā. Tā bija cieta un likās, ka arī slapja ... un tā ūdens skaņa.... Kas īsti te notiek? Es pieliku plaukstu tuvāk pie sejas un sajutu ... smiltis... tās bija smiltis! Es veikli uzrāvos sēdus un ar visām varītēm vēru acis vaļā. Tās sāka asarot un sarāvās plakstiņi atkal acis aizverot. Man vajadzēja redzēt kur atrodos, jo ticība, ka esmu savā gultā bija izzudusi. Vai tiešām vakar dzēru un aizmigu kaut kur uz ielas?

Tik spoža saule! Man sāpēja acis, kad biju pavērusi šķirbiņu un viss likās tik balts. Es sajutu sāļu smaržu virmojam gaisā. Saule karsēja manu ķermeni un acis cīnījās kaut ko ieraudzīt. Es abas plaukstas uzliku uz sejas, lai gan jutu, ka aizvien vairāk to nosmērēju ar smiltīm. Tad es pagriezu galvu uz otru pusi, kura uzreiz likās kā ēnas puse, tāpēc drošāk vēru savas acis vaļā...

Pludmale... es biju pludmalē! Bet tādā, ko nepazinu. Ūdens skalojās pret akmeņiem te pat netālu un pārlaižot skatienu tālāk ieraudzīju zaļas palmas. Es nesapratu. Ja es būtu atradusies piemājas pludmalē, šeit vajadzēja atrasties pūpola zariem un krūmainām kāpām. Es kādu brīdi biju sastingusi un centos saprast informāciju, ko sniedza manas acis. Tās jau bija vairāk apradušas ar gaismu, tāpēc spēju palūkoties arī uz otru pusi pieliekot roku virs acīm bloķējot sauli. Otrā pusē bija tas pats ... Tālumā stiepās pludmale. Tropu pludmale. Es biju te pat, pašā krastā. Manas pēdas bija dažu metru attālumā no ūdens.

Es kādu mirkli tur sēdēju. Laikam bija iestājies šoks. Centos atcerēties, ko es tādu biju darījusi, ka esmu nokļuvusi šeit? Vai es biju atpūtas braucienā? Vai kuģis avarēja un mani izskaloja? Nē taču! Es vēl vakar biju ciemos pie draudzenes, kurai nesen piedzimusi meitiņa. Mēs nekur netaisījāmies braukt. Es tak tikko biju dabūjusi savu jauno darbu... es pat nevarēju ņemt atvaļinājumu. Varbūt esmu kaut ko aizmirsusi? Varbūt esmu zaudējusi atmiņu?

Bet varbūt es sapņoju! Es saņēmu seju plaukstās un pēc mirkļa paberzēju acis, lai atgrieztos realitātē. Es atkal acis atvēru, bet nekas nebija mainījies. Es biju te – šajā tropu pludmalē... viena pati. Un viss bija reāls. Pārāk reāls! Kas te notiek!?

 

 

.... Jums būtu interesanti lasīt tālāk?

 
Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs. Esi pirmais!

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk

Aptauja

 
Vai Tu lasi žurnālus Lilit vai Лилит?
  • Jā, regulāri
  • Jā, šad tad